“Virtualitātes” jēdziena lingvistiskā izcelsme:
Latīņu vārds “viritus” nozīmē “varonība, neparasta kvalitāte” un antīkā literatūrā tiek lietots “kara varonības” apzīmēšanai. Viduslaiku literatūrā ar to tika apzīmēts aktuāls spēks, jauda. Saknei “vrt” iespējams ir sena izcelsme. Kā latīņu valodā, tā arī sanskritā darbības vārds “vrtti” apzīmē zibenīgo, bez šķēršļu psihiska akta aktualizāciju jogina psihē. Sen slāvu valodā, darbības vārds “верьти” nozīmē “vārīties, mutuļot”, runājot par avota mutuļošanu.
Virtuālo realitāti pēta virtualistika. Šī zinātne ir radusies nesen un tāpat, ka ekoloģiskā psiholoģija ir interdisciplināra, jo par to interesējas vairāku zinātņu pārstāvji: fiziķi, inženieri, psihologi, filozofi, kulturologi u.tml. Pie tam, speciālisti un zinātnieki vēl nav vienojušies par zinātnes izziņas priekšmetu.
“Virtualitāte” – īpaša filozofiskā kategorija, tikpat nozīmīga, kā laiks, telpa, būtne u.tml.
Jēdziens ienāca apritē pateicoties augsto enerģiju fizikai, kurā to sāka lietot, lai apzīmētu daļiņas, kuras eksistē tikai citu elementārdaļiņu mijiedarbības akta laikā. Šis daļiņas tika nosauktas par virtuālām. No angļu “virtual” – aktuāli, faktiski, reāli eksistējošs.…
