Tāda pati rīcība, kad cilvēks ir gatavs upurēt kāda cita cilvēka dzīvību, lai pats varētu dzīvot netraucēti un iegūt lietas, kas vairs nav iegūstamas ir ļoti labi atspoguļots latviešu literatūrā R.Blaumaņa novelē ‘’Raudupiete’’, kur Raudupiete ļāva noslīgt savam dēlam, uzskatīdama, ka viņa kroplums ir kavēklis, kādēļ Kārlis nemīl Raudupieti . Arī Pērs turēdamies pie laivas, jau sirmā vecumā, cerēja, ka tā pat kā pavārs reiz kļūs par mīlošu tēvu un vīru, labi zinot, ka reāli tas vairs nav iespējams.
Visa lugas garumā ik pa brīdim lasītājs var sastapties ar Pēra egoismu. Henriks Ibsens ļoti labi atspoguļojis mantkārības ietekmi uz cilvēku, cik tā ļoti cilvēku spēj padarīt par patmīli un vienaldzīgu pret apkārtējiem cilvēkiem un to jūtām. Tomēr tikai dzīves beigās, brīdī, kad Pērs izdzirdēja Solveigas balsi un saprata, ka Solveiga viņu vēl gaida, bet pats par viņu bija aizmirsis, viņš apzinājās, ka viņš dzīvi nodzīvojis savtīgi.
…
