| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Tiesībsarga institūta vēsturiskā attīstība | 5 |
| 1.1. | Tiesībsarga institūta vēsturiskā attīstība citās valstīs | 5 |
| 1.2. | Tiesībsarga institūta vēsturiskā attīstība Latvijas Republikā | 8 |
| 1.3. | Tiesībsarga jēdziens un definīcija | 10 |
| 2. | Tiesībsarga institūta kompetence | 12 |
| 3. | Latvijas Republikas Tiesībsargs | 17 |
| 3.1. | Latvijas Republikas Tiesībsargs | 17 |
| 3.2. | Departamenti | 17 |
| 3.2.1. | Labas pārvaldības departaments | 17 |
| 3.2.2. | Diskriminācijas novēršanas departaments | 18 |
| 3.2.3. | Bērnu tiesību departaments | 19 |
| 3.2.4. | Cilvēktiesību departaments | 20 |
| 3.2.4.1. | Krimināltiesību daļa | 20 |
| 3.2.4.2. | Sociālo un ekonomisko tiesību daļa | 20 |
| 3.2.4.3. | Pilsonisko un politisko tiesību daļa | 22 |
| Secinājumi un priekšlikumi | 23 | |
| Izmantotās literatūras un avotu saraksts | 24 |
Ombudsmeņa institūts tika nodibināts 1809.gadā Zviedrijā. Šī jaunizveidotā institūta galvenie darbības virzieni bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana. Salīdzinoši ar mūsdienām, ombuda institūta darbības virzienu loks bija samērā šaurs un tas bija tādēļ, ka šī institūta ierēdņu skaits bija neliels. Ombudsmeņa funkcijas ar katru gadu kļūst ar vien vairāk. Šobrīd ombuda kompetences ietvaros ietilpst arī korupcijas novēršana, cilvēktiesību aizsardzība, privātās informācijas aizsardzība un valsts pārvaldes darbības kontrolēšana.
„Arī pats nosaukums “ombuds” nāk no zviedru valodas, un tas ir kļuvis par starptautiski izmantojamu terminu, ar kuru apzīmē šāda veida institūcijas. Pēc vairāk nekā 100 gadiem - 1919. gadā, līdzīga institūcija tika nodibināta Somijā, bet vēl pēc 36 gadiem - Dānijā. Īpašo popularitāti ombuda institūcija ieguva 20. gs. sešdesmitajos gados, kad tā tika nodibināta daudzās Eiropas valstīs, Jaunzēlandē, Kanādā u.c. valstīs.”
Skaidri redzams, ka Zviedrija bija pirmā valsts, kura ieviesa šo institūtu un kurai laika gaitā sekoja citas valstis. Bija pagājis diezgan liels laika posms, kad kāda valsts, respektīvi, Somija, sekoja Zviedrijai un arī izveidoja ombuda biroju, jo 110 gadus Zviedrija bija vienīgā valsts pasaulē, kur pastāvēja šis institūts. Pēc darba autores domām Zviedrija bija izveidojusi veiksmīgu „demokrātijas papildinājumu”, kas ietekmēja turpmāko šī institūta gaitu arī citās pasaules valstīs. 2009. gadā pasaules Pirmā Tiesībsarga institūtam Zviedrijā aprit 200 gadi. …
LR Tiesībsargs ir Saeimas ievēlēta amatpersona, kura sekmē, lai valsts vara tiktu īstenota lietderīgi, tiesiski un atbilstoši labas pārvaldības principam, kā arī tā veicina cilvēktiesību aizsardzību. „Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt Tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā.” LR Tiesībsargs ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam, jo tas tika veidots pēc Skandināvijas ombuda parauga. Tiesībsarga birojs ir valsts pārvaldes sistēmas neatkarīga institūcija. Darba autorei tēma „Tiesībsarga loma un funkcijas Latvijas Republikā” likās saistoša, jo Tiesībsarga birojs Latvijas Republikā ir izveidotā samērā nesen, kā arī bija vēlme izzināt tā darbību un pamatprincipus, cik lielu lomu tas spēlē mūsu valstī un pret katru personu personīgi. „Ombudsmens kā institūcija, proti, ombudsmens kā viena no iespējamām institūcijām, kur tiek uzklausīta personas sūdzība par administratīvas iestādes rīcību, kas nenodrošina indivīda likumīgās tiesības. Ombudsmens kā viena no institūcijām, kas uzklausa sūdzības par tiesu iestādes darbību, ja tā nenodrošina personas likumīgās tiesības. Ombudsmens kā institūcija ar noteiktu kompetenci ir viena no kontroles iespējām pār izpildvaras iestāžu, tiesu, un vēlams būtu, arī pār likumdevēja rīcību. Tādējādi ombudsmens tiek piedāvāts kā cilvēktiesību sargs, lai aizstāvētu taisnību un nodrošinātu cilvēka intereses(tiesības) no patvaļas” Tiesībsargs ir kā starpnieks starp varas struktūrām un sabiedrību. Tiesībsarga pieņemtajiem lēmumiem pamatā nav pastāvošie likumi, kā arī tiem nav oficiāls valsts varas segums. Labs Tiesībsargs spēj rast kompromisu starp personu un iestādi pat vissarežģītākajās situācijās, līdz abas oponentu puses, veiksmīgi sadarbojoties, spēj rast atrisinājumu konkrētajai problēmai.
