Latvijā ir grūti atrast tādu vietu, kur apvārsni nerotātu mežs, tādēļ latviešiem tas saistās ar kaut ko sirdij tuvu un patīkamu. Mūsu tauta ir ar mežu saradusi tā, ka nespēj saglabāt savu garīgo spēku bez kontakta (kaut īslaicīga) ar to. Tad jau mums būtu jāatbrīvojas no visa tā, ko gadu tūkstošu gaitā paaudžu paaudzēs mūsos ir veidojis mežs.
Kāda gan izskatītos Latvija bez mežiem? Tas būtu nepanesami garlaicīgs, erozijas gravu izvagots klajums, ko vietvietām pārtrauktu vēja dzenātu smilšu kāpu tuksneši, bet ziemā aurotu sniegputeņi. Tātad tā būtu nepievilcīga ainava, kas psiholoģiski nomāktu cilvēku.
Mūsdienās ļoti bieži tiek pieminēta dabas aizsardzība, bet daba mums visbiežāk saistās ar mežu. Pasaules mērogā meži patiešām ir apdraudēti, un par to nākotni runā ar nopietnām bažām. Arī Latvijā mežu aizsardzības problēma ir ļoti aktuāla, jo ekonomiskās mežu izmantošanas intereses saduras ar mežu aizsardzības vajadzību. Šo jautājumu īpaši sāpīgu padara tas, ka no mežu izmantošanas ir atkarīga daudzu Latvijas cilvēku labklājība, un te rodas dilemma, ko nostādīt augstāk- cilvēku materiālo labklājību vai ekoloģisko līdzsvaru.
Tomēr Latvijas mežu stāvokli ir diezgan sarežģīti vērtēt viennozīmīgi, jo vienlaicīgi ar aktīvu mežu resursu ekspluatāciju notiek arī lielu lauksaimniecībā neizmantoto platību aizaugšana un dabiskās veģetācijas atjaunošanās. Tādēļ skaidri pateikt, kas notiek ar Latvijas mežiem var tikai tuvāk iepazīstoties ar to attīstību un pašreizējo stāvokli.…
