Nāve izbeidz cilvēka fizisko eksistenci un individualitāti, bet paliek tādas attiecības kā gods, cieņa, garīgums.
Kas notiek ar cilvēka tiesībām, kuras viņš ir ieguvis savas dzīves laikā? Vadošais uzskats ir, ka visām tiesībām un mantai jāpāriet šīm cilvēkam vistuvāk stāvošajām personām.
Vēsturiski uzskatīja, ka nevajag mantojuma tiesības, jo tas rada zināmu nevienlīdzību līdzcilvēku starpā. Kad Latvija bija PSRS sastāvā, atcēla arī mantojuma tiesību normas- nodeva visu mantu valstij, varēja mantot tikai līdz 10 tūkst. rubļu. Protams, ka šo sistēmu apgāja, slēdzot dāvinājuma līgumus. Vēlāk aizliedza arī dāvināšanu, bet to apgāja ar fiktīvu pirkuma līgumu. Mantojuma tiesības ir vajadzīgas un ir jāņem vērā mirušās personas griba, un valsts var iejaukties tikai atsevišķos gadījumos.
Vai pēc nāves visām lietām gan ķermeniskām, gan bezķermeniskām jāpāriet pēc likuma atzītajām vistuvākajām personām? Bija viedoklis, ka pāriet tikai ķermeniskas lietas, bet visas tiesības un pienākumi beidzas ar cilvēka nāvi. Tam pretojās romieši, radot tādu tiesību institūtu kā “īpašums”, kas ietver gan kustamas, gan nekustamas lietas, ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, un šis īpašums pastāv arī pēc cilvēka nāves. Šīs idejas pamatā ir saistības pret kreditoriem un iespēja turpināt mirušā saistības un pienākumus. …
