Šobrīd viena no lielākajām problēmām Latvijas ekonomikā ir inflācija, tāpēc arī mana referāta mērķis ir uzzināt to, kā attīstās inflācija Latvijā 2006.gadā un ko par to domā dažādi ekonomisti, un kāda ir valdības politika cīņai ar šo negatīvo rādītāju.
Viens no maniem referāta uzdevumiem ir izpētīt inflāciju nevis no teorētiskā aspekta, bet gan no praktiskā aspekta, tas ir, kā tā attīstās reāli dzīvē un kā ar to reāli cīnīties. Tomēr, lai varētu runāt par inflāciju praktiski, ir jānoskaidro, kādu procesu tad īsti uzskata par inflāciju.
Savā grāmatā Uģis Gods raksta, ka viens no svarīgākajiem rādītājiem, kas raksturo ikvienas valsts ekonomiku, ir inflācija. Tā norāda uz ekonomikas stabilitāti. Cenas nav patstāvīgas, tās mainās, bet cenu mainība vēl nav inflācija. Inflācija ir vispārējā (vidējā) cenu līmeņa celšanās un naudas pirktspējas krišanās. Autors piebilst, ka inflācijas rezultātā dzīve kļūst dārgāka, jo ar vienādu naudas daudzumu šodien var nopirkt mazāk nekā vakar.[1, 183]
Inflācijas mērīšanai lieto tādu rādītāju, kā patēriņa cenu indekss. Patēriņa cenu indekss ir valsts oficiālās statistikas rādītājs, kas atspoguļo patēriņa preču un pakalpojumu atlases fiksētā kopuma (patēriņa groza) vērtības izmaiņas pārskata periodā, parasti gadā, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. [3,74]
Tradicionāli izšķir divus inflācijas veidus: pieprasījuma inflācija un piedāvājuma jeb izmaksu inflācija. Pieprasījuma inflācijas galvenie cēloņi ir budžeta deficīta segšana, pārmērīgi kredīti, valūtas kursa izmaiņas, kā arī inflācijas gaidīšana, savukārt, izmaksu jeb piedāvājuma inflāciju rada izmaksu pieaugums uz produkcijas vienību un tā rezultāta samazinās kopējais piedāvājums. [1,186] Pēc tempiem inflāciju iedala - mērena pieprasījuma inflācija, strauja inflācija un hiperinflācija. [3,80]…
Darbs ir par Inflāciju Latvijā, tajā ir ekonomistu viedokļi par šo negatīvo parādību, kā arī valdības politika attiecībā uz šo jautājumu.
