Azartspēles

Alkoholismam un narkomānijai pēdējos gados pievienojusies vēl viena grūti ārstējama slimība – azartspēļu atkarība. Daudzi netic, ka spīguļojošie „vienroči bandīti” spēj cilvēku novest līdz ubaga tarbai vistiešākajā nozīmē. Tomēr šajās kastēs pazūd ne tikai uzņēmumi, ienākumi, iekrājumi, lepni limuzīni, bet veselas mājas un īpašumi. Parādu summas bieži sasniedz vienkāršam cilvēkam gluži neaptveramus ciparus. Un diemžēl ir pietiekoši daudz gadījumu, kad nelaimīgais vienīgo risinājumu redz turpat, kur XIX gadsimta nepraši uzdzīvotāji – revolvera stobrā vai cilpā. Spēlmaņu likteņi ir dažādi.

Kazino vēsture Latvijā

Legāliem spēļu klubiem Lat­vijas Republikā starpkaru posmā bija īss mūžs - trīs gadi, pēc kuriem Saeima lē­ma azartspēles aizliegt. Klu­bu likteni izšķīra tas, ka azartspēles uzskatīja par "sabiedriskās tikumības" sfē­rai piederošu problēmu. Pat tas, ka daļa no klubu peļņas nāca par labu labdarības un kultūras biedrību mērķiem, lielākās sabiedrības daļas acīs nemazināja spēļu klubu amoralitāti.
Neatkarīgajā Latvijā azart­spēles bija aizliegtas kopš 1919. gada 5. decembra, kad Tautas padome piemēroja tie­sību kontinuitātes principu attiecībā uz agrākās Krievijas impērijas likumiem Latvijas te­ritorijā. Taču jau 1921. gadā 27. jūnijā valdības nostāju zondē kāds Kārlis Bērziņš. Viņā iesniedz lūgumu iekšlietu ministram Albertam Kviesim, izsakot vēlēšanos kopā ar Vā­cijas pavalstnieku Hermanu Heldtu, Dancigas kūrmājas "Kazino Coppot" līdzīpašnie­ku, Rīgas jūrmalā ierīkot kazi­no. Atbilde ir noliedzoša un in­teresenti liftu sāk kustināt no citas puses. 3. septembrī Rī­gas jūrmalas pilsētas dome nolēma līdzekļus karā nopos­tītās pilsētas attīstībai iegūt ar kazino palīdzību. …