Mājas/māja ( jo autore runājot par mājas kā celtnes sastāvdaļām, tomēr nešķir atsķirību, vairāk uzsverot māju-mājīguma nozīmību) ir vesela, savstarpēju vienota sistēma, līdzīgi kā tas ir cilvēku pasaulē. Kāds cilvēkā būvē aizsargslāni- jumtu, sniedzot atbalstu. Cits salauž aizsargslāni- logu. Mājās ir siltums, mājīgums. Iespējams, autore grib pateikt, ka mājas var sniegt tādas pašas labas un sliktas emocijas kā komunikācija, saskarsme ar cilvēkiem. Vairāk gan uzsverot pozitīvo devumu. Mājās ir īpaša aura, raisa īpašas emocijas, rada drošības sajūtu, kas trimdā, tālu prom no mājām nonākušam cilvēkam trūkst. Tikai trimdinieks sajūt māju trūkumu, jo nezin, vai kādreiz tur vairs atgriezīsies, ir neziņa par nākotni. Autorei ir paveicies savā ziņā, jo bērnības takas viņai bija iespēja apciemot.
(..) „Mājas ir cilvēks, ir zeme, ir cilvēks.”- dzejoļa nobeigums nepārprotami norāda tieši uz dzimteni, bērnību, bērnības mājā- pirmajām īstajām mājām, kādam, iespējams, vienīgajām mājām.
…
