Paaugstinoties iedzīvotāju izglītības līmenim un labklājības līmenim, „mākslas lietotāju” loks strauji paplašinājās. Tomēr grāmatas, skaņdarbi, kinofilmas un tēlotājas mākslas darbi, kas apmierināja masveida pieprasījumu, lielākoties neizcēlās ar augstu māksliniecisku kvalitāti. Plašā publika nebija sevišķi izvēlīga. Tai labāk gāja pie sirds vienkārši un saprotami darbi, vienkārši žanri; tā no mākslas gaidīja pirmām kārtām izklaidi un nebija gatava uztvert satura ziņā sarežģītus un formas ziņā neparastus darbus.
Nopietna, profesionālā māksla attālinājās no masu publikas un kļuva elitāra.
Gadsimta sākumā mākslā atspoguļojās laikmetam raksturīgā krīzes izjūta. Tolaik radās daudz jaunu strāvojumu un grupējumu. Ikkatrs jaunais virziens sevi pasludināja par „nākotnes mākslu”, lai gan parasti to uzplaukumu periods bija pavisam neilgs.
Akūts kļuva jautājums par attieksmi pret māksliniecisko tradīciju. XIX gs. Mākslas centrā lielākoties bija cilvēka personība – varoņa iekšējā pasaule, viņa pārdzīvojumi. Visspilgtāk interese par personību izpaudās romantismā, bet centrēšanās uz cilvēku bija raksturīga arī reālismam.…
