Ekoloģisko problēmu mērogi, nevienlīdzība resursu pieejamībā un patēriņā, nākotnes cerību zudums miljardiem nabadzīgo iedzīvotāju – tas viss liecina, ka pasaules sabiedrībai nepieciešams tiekties pēc jauna ētiska pamata. Ilgtspējīgas attīstības ētikas veidošanās ir mēģinājums rast atbildi tam, kāda jēga ir cilvēka klātbūtnei uz Zemes, vai mūsu eksistencei ir mērķis un kādas ir mūsu attiecības ar pārējo ekosfēru.
1972. gadā Stokholmas konferencē par turpmākās ekonomiskās attīstības priekšnosacījumu tika atzīti divi morāles principi: sociālas taisnīgums un atbildība par vidi.
1980. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu saglabāšanas apvienība (IUCN) nāca klajā ar savu Pasaules saglabāšanas stratēģiju (World Conservation Strategy). Cilvēkiem jāiemācās dzīvot harmonijā ar dabu, no kuras atkarīga viņu labklājība un izdzīvošana. Ir jāapzinās mūsu morālais pienākums pret dabu. Nepieciešama jauna ētika, kas atzīst ne tikai cilvēka, bet arī visas dzīvās dabas pastāvēšanas tiesības.
Kā mums jādzīvo? Ka mums jārīkojas? Mūsu rīcība ietekme visus biosfēras organismus. Tāpēc iepriekš minētie jautājumi jāliek pamatā, analizējot mūsu dzīvesveida radīto ietekmi uz vidi.…
