Masu komunikācija mūsdienās aizņem svarīgu vietu daudzās cilvēku darbības jomās. Tā ir centrālā daļa, ekonomikas institūciju struktūrā, nozīmīga politisko, reliģisko un izglītības institūciju īpašība. Mediji eksistē kā sistēma, pildot svarīgas funkcijas visas sabiedrības interesēs. Kamēr mediji apmierinās sabiedrības vajadzības, tās ieņems svarīgu vietu mūsu dzīvē. Masu produkcijas ziņas iekļauj sevī ziņu pastāvīgu atkārtošanu. Mediji veido masu viedokļus, vajadzības, attieksmes un ticības, ietekmē cilvēku uzvedību.
Indivīda dalība masu komunikācijas procesā neaprobežojas tikai un vienīgi ar masu informācijas līdzekļu ziņojumu uztveršanu. Nozīme ir arī atmiņai, informācijas interpretācijas, personīgā viedokļa konstruēšanas iespējām, kā arī informācijas «ražošanai» (komunikācijas procesa atgriezeniskā saite) un izplatīšanai (retranslācija, ar masu informācijas līdzekļu starpniecību uztvertās informācijas apspriešana ar citiem komunikācijas procesa dalībniekiem).1 Tādējādi uzskatu, masu komunikācijas procesu pamatoti varētu dēvēt par sociāla rakstura darbību, kas absolūti brīvas masu informācijas plūsmas (t.i. – pieejamības un izplatīšanas) apstākļos kļūst par nozīmīgu, dažkārt pat nepieciešamu jebkuras sociāla rakstura darbības (pasaules izziņas process, sabiedriski politiskās aktivitātes, darbs utt.) realizācijas līdzekli.…
