Atribūcijas teorijas

F.Haiders pirmais izstrādāja teoriju par atribūcijas problēmu, jeb starppersonu attiecību kognitīvos aspektus. Haidera darbos svarīgākais aspekts ir noskaidrot spriedumu veidošanas paņēmienus par cēloņiem. Pētāmajiem palūdza sniegt TV ekrānā redzētā sižeta aprakstu, kurā tika demonstrēta 3 ģeometrisku figūru (apļa, liela un maza trijstūra) kustības slēgtā telpā. Ģeometriski bija grūti aprakstīt kustības, un novērotāji redzamo vienkāršoja: priekšstatīja visu antropomorfā (cilvēkveidīgs) veidā, aprakstīja visu cilvēku savstarpējo attiecību terminos. Tādēļ Haiders piedāvāja „uzvedības naivās analīzes” shēmu, kas paskaidro, kā novērotāji, analizējot iespējamos uzdevuma izpildes vai neizpildes iemeslus, saistot savā starpā darbības komponentus. F.Haiders (Heider;1958) aplūko mūsdienu cilvēku kā naivu zinātnieku, kas apvieno novērojamu uzvedību ar nenovērojamiem cēloņiem. Taču specifiski ir tas, ka „naivajam zinātniekam” ir tendence domāt, ka viņš saredz un novērtē objektus tādus, kādi tie ir patiesībā, objektīvi ņemot vērā ne tikai objekta redzamo daļu, bet arī citus, ar to saistītus notikumus un problēmas. Savukārt, citi cilvēki, naivā reālista skatījumā, saredz lietas caur ideoloģijas, savu interešu, grupas interešu un citu procesu prizmu (Sherman, Nelson & Ross, 2003).
Galvenais F.Haidera ieguldījums atribūciju teorijā bija potenciālo darbības cēloņu iedalījums personīgos (jeb iekšējos) un vides (jeb ārējos). Pēc F.Haidera uzskatiem, indivīds, kurš uztver, cenšas izlemt, vai konkrētā darbība notiek, pateicoties cilvēka – darbības veicēja - iekšējiem faktoriem (piemēram, spējām, piepūlei, nodomiem), vai ārējiem faktoriem (uzdevuma grūtības pakāpei vai veiksmei). (Лейенс, Дарден;2001)
…