Darba tēma ir kāda pazīstama arhitekta un viņa apkārtējo dzīve, kā arī notikums, kas izmaina visu arhitekta dzīvi, piespiež nonākt pie virknes atziņu, kas izsauc interesi ne viņā. Darbs parāda to, ka cilvēki spēj izraisīt apkārtējos greizsirdību, kas var sakropļot cilvēka domas līdz līmenim, kad viņš ir spējīgs pastrādāt noziegumu, ko viņš pats drīzāk klasificētu kā konkurences cīņas elementu. Darbā skaidri apskatīts gan nozieguma pastrādātāja viedoklis, motivācija, gan cietušā skatījums, spēja sevi aizsargāt, lai izdzīvot, nonākot bīstamos apstākļos, un domu plūdums, atziņu rašanās. Arī līdzcilvēku rīcība, meklējot pazudušo Bērzu, ir bagātīgi aprakstīta. Aprakstīta ir nozieguma pēdu meklēšanas gaita, Bērza sievas Edītes neizpratne par vīra pazušanu, rīcība un pārdomas par dzīvi.
Darbā apskatītā problēma ir ļoti populāra, tas ir „būris”. Būris, ko cilvēki rada paši sevī, noslēdzoties no ārējās vides un tāda veidā ieslēdzot savas labās īpašības, nereti āra atstājot tikai to sliktāko. Tādā veidā sevi vieglāk aizsargājot.
Darba vēstījums no Edmunda sievas puses varētu skanēt šādi: „Būri, Tu droši vien mani nemaz nepazīsti, jo Tu nevienu nepazīsti, Tu pazīsti tikai pats sevi.…
