Latvijas ekonomiskajai attīstībai laika posmā no 1920.-1940.gadam raksturīgi četri posmi:
1)1920.-1922.g. – finansu un valūtas reforma, saimniecisko pamatu veidošana,
2)1923.-1929.g. – tautsaimniecības attīstības un uzplaukuma laiks,
3)1930.-1933.g. – saimnieciskās autonomijas tapšanas periods,
4)1934.-1940.g. – valsts plānsaimniecība.
Pirmajā periodā tika paveikts ārkārtīgi daudz – atjaunota karā izpostītā saimniecība un likti pamati turpmākai lauksaimniecības un rūpniecības attīstībai. Tika nodrošināta humānā palīdzība no dažādām starptautiskām un ārvalstu organizācijām, lai atvieglinātu mazturīgākajai tautas daļai pirmo grūto periodu. Šīs palīdzības apjomi nebija lieli, un var teikt, ka Latvija praktiski bez palīdzības no ārienes pierādīja savu dzīvotspēju. Tika stabilizēta finansu sistēma, uzsākta vērienīga agrārā reforma, attīstīti ekonomiskie sakari starptautiskā līmenī, nodibinātas valsts kredītiestādes un atsākta privāto kredītiestāžu darbība.
Otro periodu raksturo straujš tautsaimniecības uzplaukums. Lauksaimniecībā attīstījās piena produktu ražošana, un Latvija uzsāka sviesta un gaļas eksportu. Pieauga tradicionālā linu eksporta apjomi. Agrārā reforma pamatvilcienos tika pabeigta. Mežkopībā veidojās plānveida sistēma un pieauga kokmateriālu eksports. Lielāku nozīmi ieguva Latvijas rūpniecība, kura atdzima, orientējoties uz vietējām izejvielām un augsti kvalificētu darbaspēku. Attīstījās infrastruktūra: ceļi, dzelzceļi, pasts, telefons, telegrāfs. Tika izveidota sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības sfēra.…
