Andreja Pumpura episkā dziesma iezīmē veselu laikmetu latviešu rakstniecības un kultūras vēsturē: tautiskās atmodas laiku aizpagājušā gadu simteņa 60.-80. gados, kad latviešu zemnieki no muižas klaušiniekiem un baronu nomniekiem kļuva par dārgi iepērkamā „sava zemes stūrīša” īpašniekiem, un Latvijas lauki līdz ar to iegāja jaunā kapitālistiskās attīstības posmā. Tas pacēla topošo buržuāziju stiprā pašapziņā un ierosināja viņas inteliģento jaunatni ne vien jūsmot par pašreizējiem sasniegumiem, bet meklēt arī to cēloņus senajā vēsturiskajā pagātnē, lai ar tiem apliecinātu tautas neapgāžamas tiesības uz patstāvīgu, īpatnu, nacionālu eksistenci.…
