Psiholoģija kā zinātne piedzīvojusi ievērojamu attīstības procesu ciklu, vienam virzienam nomainot citu, sazarojoties idejām, attīstoties pamatteorijām, ar ko pašreiz izprot jēdzienu “psiholoģija”. A.Rebers sacījis: “Psiholoģiju nav iespējams īsi definēt; faktiski to pat nevar viegli raksturot.” (K.Mārtinsone, A.Lasmane, Ā.Karpova, 2016: 9) Šī atziņa norāda uz psiholoģijas zinātnes neviennozīmīgumu. Viens no virzieniem, kuram tiek pievērsta pastiprināta uzmanība gan saistībā ar tā pamatlicēja plaši pazīstamo un apspriesto personību, gan joprojām neviennozīmīgo traktējumu, ir psihoanalīze.
Psihoanalīze jeb psihodinamiskā psiholoģija ir sarežģīts teoriju un dažādu konceptu kopums, kur galvenā pētāmā problēma ir personības saturs. Psihodinamiskās psiholoģijas pamats ir meklējams Austrijas ārsta, dzīļu psihologa un kulktūrteorētiķa, Vīnes Universitātes ārkārtas profesora Zīgmunda Freida (Freud, 1856 – 1939) izveidotajā psihoanalīzes teorijā (Freud, 1905), kas tika formulēta 20.gadsimta pirmajā pusē. (K.Mārtinsone, A.Lasmane, Ā.Karpova, 2016: 345) Ņemot vērā jēdziena izpratnes eklektiku, ir svarīgi izprast, kā psihoanalīzes pieejas būtība ietekmējusi psiholoģijas zinātnes attīstību, un kā virziens tiek raksturots mūsdienu psiholoģijas kontekstā.…
