Pēc tam, laika posmā no 1857. līdz 1859.gadam Vāgners komponē operu „Tristans un Izolde”. Dziļi psiholoģiska mīlestības drāma, kur pamatā ir nāves un dzīvības jautājumi. Šo operu var minēt kā vistipiskāko Vāgnera muzikālo drāmu, kas visbūtiskāk raksturo viņa jauno virzienu muzikālajā teātrī.
1876.gadā Vāgners pabeidza Nībelungu tetraloģiju. Darba procesā uzskatāmi atspoguļojās komponista filozofisko uzskatu maiņa. Trešā opera „Zigfrīds” un ceturtā opera „Dievu mijkrēslī”.
Vāgners miris 1883.gadā Venēcijā.
Apbrīnojama bija Riharda Vāgnera radošā fantāzija, meistarība un novatoriska tās realizācija mākslas tēlos. Viņš bagātināja operas izteiksmes līdzekļus. Ieviešot monologa un dialoga formas, viņš radīja savu īpatnēju patētisko muzikālo deklamāciju, kuru tuvināja vācu runas intonācijai. Kopā ar dažādiem jauninājumiem veidojās novatoriskā, augoša emocionāla un psiholoģiska sprieguma atspoguļotāja Vāgnera harmoniskā valoda.
19.gadsimta vācu komponista ģeniālie darbi daudzējādā ziņā ietekmēja Eiropas mūzikas tālāko attīstību.
…
