Temperaments

Jēdzienu temperaments psiholoģija lieto, lai raksturotu personības dinamiskās īpašības. Šis jēdziens cēlies no latīņu val. temperamentum – attiecīgo daļu summa, atbilstība; īstais pareizais samērs. Šis ir viens no senākajiem jēdzieniem psiholoģijā, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. A. Vorobjovs temperamentu definē šādi: „ temperaments ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpatnību kopums, kuras nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu.” Temperamentam ir liela nozīme saskarsmē, jo tas ietekmē cilvēku saderību un savstarpējās attiecības, veicot kādu darbību. Temperaments ir individuālās psiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka cilvēka darbību.
Cilvēka darbību un uzvedību ietekmē augstākās nervu darbības īpatnības:
spēks
kustīgums
ierosas un aiztures procesu attiecības

Spēks raksturo spēcīgu vai vāju nervu sistēmu. Kustīgums raksturo nervu darbības procesu nomaiņas ātrumu. Līdzsvarotā nervu sistēmā ierosa un aizture ir apmēram vienādās attiecībās, nelīdzsvarotā – viens no procesiem ir pārsvarā.
1.1. Temperamenta teorijas vēsture.
Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta (460. – 377. g. p .m. ē.) antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti „Hipokrāta krājumā”. Viņš izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēka uzvedības īpatnības nosaka kādu šķidrumu īpatsvars organismā. Atbilstoši sava laika priekšstatiem par cilvēka anatomiju un fizioloģiju Hipokrāts par šiem šķidrumiem uzskatīja asinis, žulti, melno žulti, kā arī kādu staipīgu, stiegru šķidrumu, ko mūsdienās apzīmētu ar vārdu limfa. No šiem apzīmējumiem sengrieķu valodā cēlušies mums zināmie temperamenta nosaukumi. Tie ir sanguia (asinis, tas gan ir latīņu val.) – sangviniķis, holeia (žults) – holeriķis. Latviski sakām – žultains cilvēks. Melan-holeia (melnā žults) – melanholiķis. To, ko mūsdienās sauc par limfu, …