Ar daudzām lietām ir tā: kamēr par tām neprāto, tās šķiet pazīstamas un izprotamas, bet ko līdz sāc par tām prātot, tās izrādās neskaidrības aizplīvurotas. Svētais Augustīns, kurš dzīvojis viduslaiku agrīnajā periodā, teicis, ka viņš apzinoties, kas ir laiks un telpa, bet ko līdz sākot paskaidrot, tā apjūkot. Līdzīgi izteicies Toms Akvināts par Dievu. Vienkāršam, maz domājošam cilvēkam Dievs liekoties saprotams, bet jo dziļāk to mēģinot izprast, jo it kā tālāk tas aizslīdot, kļūstot par neizprotamo, nepazīstamo Dievu – Deus tamguam ignotus. Kā tad saprotams, ka šķietama skaidrība tiek nomainīta ar neskaidrību? Vai tas nenozīmētu, ka katram atziņas meklēšana gaismas vietā dod tumsu, ka vislabāk būtu palikt pie atziņas, kura izstrādājusies ikdienas gaitās? Atziņas uzdevums ir iedziļināties jebkuras lietas, parādības dziļumā. Labi pazīstamas lietas teorētiski var būt zināmas maz. Tā kā cilvēka spējas un viņa eksistences ilgums ir ierobežoti, tad parasti stiprums kādā vienā virzienā ir saistīts ar neizpratni citā. …
