-
Antiutopija Džordža Orvela romānā "Dzīvnieku ferma"
Darbs „Dzīvnieku ferma” man liek aizdomāties par situāciju Latvijā pirms pāris gadiem. Eiropas Savienība tika izveidota, lai valstis, kuras tajā ietilpst, justos droši, lai tās būtu pārtikušas un to valstu iedzīvotāji – laimīgi. Sākumā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, būtiskas izmaiņas nebija manāmas, taču ar laiku parādījās arī tās. Kad izveidojās Eiropas Savienība, visas tai nepiederošās valstis ļoti centās, lai tās uzņem, arī Latvija. Latviju uzņēma 2004. gada maijā. Likās, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, mūsu valsts plauks un zels, taču drīz vien pierādījās, ka tā nebūt nav. Un nebūs. Latvijai nācās maksāt naudas sodu par pārāk daudz saražoto cukuru, kam sekoja cukurfabrikas slēgšana. „Dzīvnieku fermā” un reālajā dzīvē vara cilvēku ietekmē negatīvi, viņi kļūst alkatīgi un aizmirst par vienkāršām morāles normām., viņi dara visu iespējamo un neiespējamo, lai paši dzīvotu pārticībā, bet par mums „parastajiem” cilvēkiem aizmirst. Gluži kā Napoleons samazināja dzīvniekiem barības devas, laika strādāt vairāk, bet lielāku atalgojumu nedeva. Tāpat ir ar Latvijas valdību. Deputāti noņem naudu pensionāriem, bērnu pabalstiem u.t.t., taču darba laiku palielina, liek strādāt brīvdienās par to pat nepiemaksājot. …
Spilgta antiutopijas pazīme parādījās tad, kad cūkas sāka sagrozīt sākumā pieņemtos baušļus, un rūpējās par to, lai neviens no dzīvniekiem neatcerētos sacelšanās iemeslus. Cūkas rūpējās arī par to, lai visās kaujās par varoni tiktu uzskatīts Napoleons, lai gan tā nebija. „ Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk.” Dž. Orvela darbā “Dzīvnieku ferma” atklājas tik smieklīgi vienkāršais cilvēka raksturs, kas instinktīvi darbojas tikai savā labā. Vai tad tas nav dabiski? Cilvēks un dzīvnieks taču ir radīti, lai spētu par sevi parūpēties, tomēr tik ironiska un groteska attieksme pret sevi šai ziņā pārtop egoismā un patmīlībā. Tā gan cūkas izkalpina citus dzīvniekus, gan vēlas savu varu izplest arī pār cilvēku dzimumu, līdz beidzot cūkas kļūst tādas pašas kā cilvēki „ Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt , kurš ir kurš vairs nebija iespējams.”
