Secinājumi
Senlatviešu kāzu paražām ir ļoti vecas tradīcijas, kas pamatojas uz pirmatnējiem ticējumiem un ir cieši saistītas ar horeogrāfisko folkloru.
Vedības ir viens no visnozīmīgākajiem godiem latvieša dzīvē, jo tiek iezīmēts jauns posms cilvēka dzīvē, kad no neprecēto kārtas pāriet jaunā - precēto kārtā. Precības un vedības sastāv no vairākām senāk patstāvīgām daļām.
Kāzu ieražas ir gan veicinājušas pārmantotās horeogrāfijas nostiprināšanos, gan arī pavērušas ceļu aizgūtajai sadzīves dejai.
Kāzās iezīmējas vecākais horeogrāfiskais tips – dejā piedalās visi, gan vīrieši, gan sievietes, gan veci, gan jauni, gan lieli, gan mazi.
Svarīgu vietu kāzu ceremoniālā ieņem apdziedāšana un deju repertuāra izveides procesā liela nozīme bijusi kāzu muzikantiem.
Latviešu sadzīves horeogrāfijai raksturīgais dejiskums un ritma meistarība izpaužas dejas līksmē rībinot, tricinot, plaukšķinot, šķindinot, dimdinot, mīdoties un mīņājoties.
Kāzās izpildītajās norisēs dominē lēcienu, teciņu, mīņāšanās kustības, dejotājiem parasti izkārtojoties aplī, kā arī rindā un raksturīgi dejošanas paņēmieni, nemainot vietu. Izplatītākais dejošanas veids ir griešana, kas var atkārtoties trīs reizes.
Saistībā ar ticējumiem daudzu ieražu ceremoniālā sastopams krusta motīvs “Krusta dancis”.
Kāzu deju repertuārā arī visbiežāk minēta deja “Polis”.
…
