V. Strēlertes dzeja - pārsteidzoši mērķtiecīga un viengabalaina jau no pirmā krājuma- ir viena no pašām augstākajām latviešu dzejas virsotnēm un minama līdzās tik spožiem vārdiem kā Aspazija un V. Belševica. Dzejniece itin kā stāv nomaļus no laikmeta mutuļiem un jezgas (“ Deviņām atslēgām sirds slēgta kā pasaku pils ”, No manis ļaudis atraisās un lietas”), skaidri nodalīdama laicīgo un mūžīgo. Lai arī kas notiek ar viņu pašu vai pasauli, attieksme ir rezignēta un distancēta, varētu pat teikt- harmoniska. Tik nesatricināmu mieru, harmoniju, samierināšanos ar likteņa lēmumiem…
