Ētika

Ētikai ir būtiska nozīme daudzu profesiju pārstāvju darbā, piemēram, ārstu, skolotāju, žurnālistu u.c.
Ētika pēta morāli kopumā, tās specifiku, būtību, struktūru, izcelšanās un attīstības likumsakarības, īpatnības noteiktos vēsturiskos apstākļos, cenšas noteikt tās vietu un lomu sabiedrībā, teorētiski pamatot morālo sistēmu. Morāle ir klātesoša visās sabiedriskās dzīves sfērās un bez tās nav iedomājama arī cilvēka kā bioloģiskas būtnes socializācija un personības veidošana.
Daudzu autoru darbos var sastapt morāles un tikumības jēdzienu identisku lietošanu. Atsevišķi autori šos divus jēdzienus izmanto. Lai parādītu morāles daudzveidīgas izpratnes iespējas. Daži autori tikumību saista ar cilvēka potenciālo universumu, ar cilvēka kā bezgalīgas būtnes izteikšanu. Morāle raksturo aktuālo cilvēku ierobežošanas nepieciešamību, kas izriet no piederības pie noteiktas sociālās grupas un noteiktiem dzīves un darbības apstākļiem. Morālē jāievēro ārējā mērķtiecība, reālā prakse, tikumībā cilvēks ir cilvēces pārstāvis, neatkārtojama būtne. Morāle ir izmērāma, tikumībe – ne. Var būt netikumiska morāle, bet tikumība var būt tikai cilvēciska.
Ētikas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt cilvēces cienīgam pārstāvim, bet cilvēcei un zinātnei nekad neaizmirst dzīvo, konkrēto, domājošo, jūtīgo cilvēku, kurš līdzšinējā vēsturē tikai izņēmuma gadījumos ir spējis attīstīt visas savas potences.
Vārdu “ētika” 4. gadsimtā pirms mūsu ēras ieviesa Aristotelis. Viņš uzskatīja, ka ētika palīdz izzināt to, ko vajadzētu darīt un no kā būtu jāatturās. Tulkojumā no grieķu valodas “ethos” – pierasta dzīvesvieta, paraža, tikums, raksturs - izsaka sākotnēji kaut ko stabilu Visumā un cilvēku dzīvē, darbošanos savā laikā, un telpā. “Logos” – vārds, doma, saprāts, mācība, apjēgums, pasaules likumsakarības – jēdziens, kurā izteiktas vispārējās likumsakarības, garīgo pirmsākumu meklējumi. Logos ir mācīšanās, ētoss – darbošanās.
Tradicionāli ētiku raksturo kā zinātni par morāli. Ētikā tiek pētīts cilvēks un tā attiecību tikumiskais aspekts, morālo vērtību sistēma. Ētika pēta morāli kopumā, tās specifiku, būtību, struktūru, izcelšanās un attīstības likumsakarības, īpatnības noteiktos vēsturiskos apstākļos, cenšas noteikt tās vietu un lomu sabiedrībā, teorētoski pamatot to vai citu morālo sistēmu.
“Aristoteļa laikos” ētika attīstījās kā filozofiska mācība. Aristotelis no vārda ethos atvasināja vārdu ethicos, kas nozīmē ētisks, raksturs, tikums. Viņš iekļauj ētiku praktiskajā filozofijā saistot to ar politiskiem, tiesiskiem un ekonomiskiem procesiem. Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas būtiskām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. …