Ģimenes audzināšanai ir ļoti liela nozīme bērna attīstībā. Bērni no nelabvēlīgām ģimenēm būtiski atšķiras no bērniem, kuri ir nākuši no labvēlīgām ģimenēm. No manas pieredzes un novērojumiem, bērni, kuri ir nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm un ģimenes audzināšana nav bijusi tajā labākajā līmenī, šie bērni ir nesakopušies, ar sliktām manierēm un citi bērni mēdz viņus apcelt, apsaukāt, darīt pāri… Tādā veidā arī psiholoģiski stabili nav šie bērni, jo viņiem nav labi ne mājas, ne skolā, viņi nevar rast sev vietu. Protams ne tikai nelabvēlīgās ģimenēs netiek pietiekoši ievērota ģimenes audzināšana, bet arī labvēlīgās, kur bērniem pat nevis neievēro šo ģimenes audzināšanu, bet gan „pārāk” ievēro, un arī tas vairs nav labi… Bērni tiek izlutināti, viņi vairs paši nezin, ko grib un sāk nodarboties ar sliktām lietām, sliktiem darbiem un pat noiet no ceļa. Kur tad ir tas ierobežojums, robeža- cik daudz, kā, kur un kad?
Audzināšana ir mērķtiecīgi organizēts cilvēk darbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei, uz jaunās paaudzes vērtīborientāciju un pašregulācijas veidošanu un garīguma izkopšanu. Audzināšanas procesā veidojas un attīstās personības attieksme pret cilvēku, darbu, kultūras vērtībām, dabu, sabiedrību, valsti. Tas nodrošina iespēju kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, pašiem noteikt savu dzīvi, rīcību un būt atbildīgiem par to. …
