Iespējams labākais iemesls, lai meklētu senās Grieķijas demokrātijas oriģinālus, ir saprast tās ierobežojumus. Demokrātija noveda pie galējās sabiedrības idejas par vidusšķiras cilvēku un pārtapa, pēc Dāhla uzskatiem, par aizbildniecību pār sievietēm, bērniem un vergiem, (pēc Helda uzskatiem) par patriarhu demokrātiju un pēc Valzera domām, par „nevis sabiedrisku brīvību, bet gan par uzspiešanu”. Pilsoņu vara pār nepilsoņiem, elements pār svešiniekiem, iespējams, ir visīstākā tirānijas forma cilvēces vēsturē. Tomēr atzīstot šos aspektus, mēs nevaram noliegt to, ka senā Grieķija ir bijusi demokrātijas pirmsākumu eksperiments. Ir būtiski uzsvērt to, ka morāla nosodīšana nevar aizstāt vēsturisko un sociālo analīzi. „Dažu vara” vai „daudzu vara” bija jēgpilna izvēle, brīvība un tiesības bija cīņas vērtas īpašības, neskatoties uz faktu, ka pat „daudzi” no visas populācijas bija minoritāte. Šie arhaiski pirmavoti ir svarīgi ne jau tāpēc, ka Grieķu demokrātija pārvērtās utopijā vai tāpēc, ka tā sākās vēsturiskā trajektorijā, kas noveda līdz mūsdienām, bet gan tāpēc, ka tā bija atšķirīga. Bagātie izveidoja savu dominanti pār masām daudzās antīkajās valstīs, bet grieķi, iespējams, pirmo reizi vēsturē, aizstāja šo dominanti ar plaši ietvertiem pilsoņu orgāniem, kas radīja jaunas iespējas un iekļaušanu, kā arī jaunu nomāktību un izslēgšanu. Tā sekas bija Stingrais princips par vienlīdzību, savukārt šī principa sekas bija Grieķu demokrātija. …
