Kultūras interpretācija socioloģiskajās teorijās

1. A. Turēns par kultūru.

Apgalvojums, ka noteiktas pārmaiņas ir iespējamas tikai pamatojoties uz iepriekšējām, kas veido to priekšnoteikumus, ir raksturīgs evolucionārajā bioloģijā, bet vēsturiskās pārmaiņas tālāk nodod kultūra, kas ir tālākdošanas forma, kura atšķirībā no ģenētiskās pārmantošanas, iegūtās īpašības iemūžina – t.i., kultūru veido iegūto īpašību kopums.
Kultūru ir arī iespējams brīvi definēt kā jēdzienu vai ideju sistēmu, kas vada domas un uzvedību.
Kultūras tiek sociāli pārmantotas.1
Alans Turēns savā darbā „Modernitātes kritika” (1992.) secina, ka subjektivitātes – kultūra un sociālās attiecības – un objektivitātes – ekonomikas un politikas – jomas mūsdienās radikāli sadalās. Tā rezultātā, pēc Turēna domām, koncepts par sabiedrību, kas ir iepriekšpieņemts kā unificēts princips, tiek izsmelts.
Pamata pētījumi pārejā no industriālās sabiedrības uz postindustriālo sabiedrību ir saistīti ar vecās sociālās kustības pagrimumu un kultūras krīzes parādīšanos.
Kultūras modernizācija var būt tikai liberālās kultūras kārtības zīme, palielinoties vidusšķirai, nevis tikai sociālajai kustībai. Sociālā kustība ir zināšanu producētāja, jo iedarbojas uz jau esošo izziņas struktūru un skaidri noformulē jauno struktūru.
Turēns sabiedrības sabrukumu redz kā rezultātu sabiedrības uzsūkšanai kultūrā un kultūras, politikas, personības un ekonomikas sfēru nodalīšanās palielināšanās sekas. Tomēr šo procesu Turēns uzskata nevis par politiskās apātijas izpausmi vai postmodernistu ironiju, bet gan par mainīgās pasaules atzīšanu.
Sociālajām kustībām ir grūti atbalstīt savu plānu, jo tās ir iedalītas starp kultūru un politiku. Tāpēc var teikt, ka mūsdienu sabiedrības centrālais konflikts ir starp jauno kultūras modeli un sociālajām attiecībām.2
Daniels Bells (1979.)uzskata, ka modernitātes galvenā konflikta būtība ir pretrunās starp 2 kultūras principiem – darba ētiku un vēlmi izklaidēties.
…