Lai arī uz senkrievu, tāpat kā uz daudzu citu Austrumeiropas zemju kultūrām nenoliedzami lielu ietekmi atstājusi Bizantijas kultūra, senkrievu kultūrai piemīt liela savdabība. Krievzemes arhitektūra, māksla un literatūra, pat aizgūstot daudz ko no Bizantijas, ir pratusi saglabāt un attīstīt vien savai kultūrai specifisko. Būtisku vietu krievu tautas kultūrā ieņem arī tradīcijas un folklora.
Kad Bizantijas mūki iepazīstināja slāvus ar kristietību, Krievijas kņazi, kas kristietībā saskatīja visdrošāko atbalstu savas varas nostiprināšanai, veicināja šīs reliģijas izplatīšanos. Kijevas Krievzeme bija otra lielākā teritorija bez pašas Bizantijas, kurā kristietība tika ieviesta tās ortodoksālajā formā (ortodoksija jeb „pareizā ideja” – no tā cēlies termins „pareizticība”). Krievijā baznīcai nācās iesakņoties spēcīgi attīstītām mitoloģiskām tradīcijām bagātā vidē. Šī kultūra nebija iznīcināma. Krievijā kuplā skaitā radās vietējie svētie, bet ļaudis turpināja pielūgt pagānu dievības, kuru vārdi tika transformēti atbilstoši svētajiem rakstiem. Jau 9.gs. pareizticību pieņēma Bulgārijā, Serbijā, Gruzijā un Armēnijā. Tomēr tā kā šīs valstis atradās daudz tuvāk Bizantijas impērijai un zināmu laiku bija tās sastāvā, pastāvēja nepārtraukta šo kultūru saikne un mijiedrabība. Tādēļ tikai Senajā Krievija visdziļāk atklāj to savdabīgo mākslu un kultūru, ko mūsdienu pasaulē uzskata par pareizticīgo.
Kopā ar ticību tika pārmantots gan rituāls, gan ar to saistītās mākslas un arhitektūras formas. …
