Var redzēt, ka romiešu vēsturiskā proza nav vienveidīga, bet tā ir pilnveidojusies, dažādos laika posmos pievēršot uzmanību citiem aspektiem. Analizējot indivīda un notikuma salāgojumu Romas vēsturiskajā prozā, nedrīkst neņemt vērā Romas cilvēku vispārīgo pasaules uztveri, kura parasti atspoguļojās autoru darbos. Romas cilvēku apziņā augstākais tikumiskās uzvedības kritērijs bija iekšējā saskaņa pašam ar sevi, uzvedības atbilstība iekšējai pārliecībai, izvēles brīvība un atbildība par šo izvēli, atbildība par atsacīšanos no šiem uzskatiem ārējās nepieciešamības spiediena rezultātā, īpaši republikas periodā.
Līdz ar to var saprast, ka vēsturiskajā prozā tiek izcelta gan indivīda uzvedība, gan viņa personības aspekti. Izrietoši no iepriekš minētā, vēsturisks notikums kļūst par labu katalizatoru, lai indivīds varētu tikt parādīts kā varonis. Notikums un indivīds romiešu vēsturiskajā prozā ir savstarpēji neatraujam elementi, jo nav iespējams notikums bez cilvēka iesaistes, savukārt indivīdu raksturo tieši notikumus, jeb notikums ir process, kura laikā atklājas indivīda īpašības un dažādas īpatnības. Ja citu tautu vēsturiskajās prozas var redzēt nelielas nobīdes no tematikas – karš un politika, tad Romas vēsturiskā proza orientējas uz šiem aspektiem, izceļot indivīda veikumu konkrētajā notikumā. Līdz ar to var secināt, ka Romas vēsturiskās prozas indivīda un notikuma salāgojums ir ļoti ciešs un arīdzan augsts.
Kopumā jāsecina, ka Romas vēsturiskajai prozai piemīt moralizējoša ietekme. Vēsturiskais notikums var tikt izmantots kā piemērs audzinošos un pamācošos nolūkos, kur citu starpā tikpat svarīga ir indivīda lomas atspoguļojums.
…
