Politiskie režīmi

Režīms
1.Autoritārisma vilnis
Ungārija, Itālija, Spānija, Bulgārija, Albānija, Polija, Portugāle, Lietuva, Dienvidslāvija

Cēloņi
1.Nebija pietiekami sagatavoti valsts pārvaldei parlamentārisma apstākļos;
2.nepazina demokrātiskas tradīcijas;
3.trūka atbilstošas sociālas struktūras(plaša vidusslāņa);
4.valdija saimniecisks haoss pēc I Pasaules kara;
5.ilgas sabiedrībā pec specīga vadoņa,kas ierobežotu komunistus;
6. bailes no PSRS izstrādātās revolūcijas.

Pazīmes
1.Demokrātiskā režīma pretmets;
2.valsts vaditāja plašā vara; iespēja realizēt savu politiku, izmantojot jebkurus līdzeklus;
3.limitēta politiskā daudzveidība, ierobežota vai aizliegta opozīcija;
4.tautas vēlēto orgānu funkcijas ierobežo vai atlaiž pavisam;
5.parlamenti zaudēja lielu daļu no savam agrākajām tiesībām;
6.preses cenzūra;
7.plašas politiskās represijas;
8.mēģina ierobežot tiesisko kārtību;
9 autoritāro režīmu mērķis bija saglabāt pie varas esošo grupu pozīcijas un nostiprināt valsts izpildvaru, parasti mazinot likumdošanas varu, kā arī ierobežojot politisko daudzveidību.

Piemēri
Fašisms- Autoritārs režīms, kas izveidojās Itālijā 1922. gadā, kura priekšgalā bija B.Musolīnī.
Fašistu panākumus Itālijā sekmēja:
1.Asas ekonomiskās un saimnieciskās problēmas;
2.Nestabila parlamentārā sistema;
3.Esošās valdības nespeja tikt galā ar valsī esošo bezdarbu, inflāciju un vardarbību;
4.Tautu biedēja kreiso radikāļu nemieri;
5.Nevarēja samierināties ar Parīzes miera konferencē piedzīvoto neveiksmi.
1922. gadā Fašisti nāca pie varas(„Gajiens uz Romu”). Viņi nāca pie varas pateicoties divejādai politikai-viņi vadīja pilsoņu karu pret pastāvošo valdību un veda sarunas ar valdību par to, ka viņi pārstās valstī nemierus, ja vini varēs nākt pie varas.
1926. gadā aizliedza opozīciju un nostiprinājās autoritārisms.
Vadonis un diktators- B.Musolīnī.
B. Musolīnī, kas bija vienojošais elements strap fašistisko partiju, karali, kam pakļauta armija un ierēdniecība, gan arī atsevišķu lielo zemes īpašnieku un rūpnieku grupām. Musolīnī precīzi ievēroja spēku samēru valstī, la izvairītos no varas knocentrācijas fašistiskaijai partijā, tā monarhija. Abām pusēm Musolīnī bija nepieciešams kā starpnieks, kas nostirināja viņa, ka diktatora, pozīcijas.
…