“Viņi visi nokāpj bedrē. Cits pēc cita. Fanātiķi un rekordisti, liriskie un ciniskie, priecīgie un izmisušie. Un viņi visi būs spiesti izrāpties. Kas dzen katru no viņiem šai rituālajā nāvē un atdzimšanā? To atbild katra individuālais liktenis, raksturs un ticība.”
Lai kaut ko sasniegtu mums pašiem ir nepieciešams ticēt saviem spēkiem un tad arī šī ticība sev aiznesīs mūs tur kur mēs to esam vēlējušies. Tas viss var notikt neapzināti un mēs pat varam palaist garām to, ka jau dzīvojam pasi savā sapnī. Ja grāmatas tēma tiešām ir par šiem ceļiem ko veidojam tad šaja grāmatā ir rakstīts par to kā citi meklējuši un gājuši pa savu ceļu un kur galu galā ir nonākuši un līdz vietai kurai izlasiju neviens galvenais varonis tā arī nenonāca līdz ceļam kuram vēlējās. Tas man lika aizdomāties par to, ka mēs patiesībā nezinam ko vēlamies, jo mēs vēlamies daudz tikai līdz brīdim kad tas ar mums tiešām notiek.
Cilvēkiem nekad nebūs labi un ar to ir jāsamierinās, tādēļ visā negatīvajā jāsaskata pozitīvais. Nevajag sūdzēties, jo pie problēmām novedam tikai mēs paši sevi, bet ir brīdi jāapstājas un jāapdomā vai iedomātā problēma tiešām ir problēma. Kad tas ir izdarīts jāsāk domāt lietas ko tu darīsi, lai kaut ko mainītu. No pieredzes zinu, ka problēmu būs vienmēr, bet kad padomāju ko daru lietas labā atbilde ir: „neko”.
