18.gs rodas teorētiskie pilsoniskās sabiedrības pamati –Ž.Ž.Ruso, D. Didro “Enciklopēdija”, mācība par vides ietekmi personības tapšanā. Tiek dzēstas robežas starp klišejisko, elitāro, masveidīgo, augsto un zemo.
Iespējams, ka romāna darbībai P.Zīskinds izvēlas 18.gs., jo tieši šajā laika posmā Eiropā redzami iedīgļi
jauna veida pasaules redzējumam, kurā kā galvenais tiek izvirzīts novatorisms mākslā. Protams, arī postmodernistiem tas ir aktuāls.
Romāna ”Parfīms” autors izmanto 18.gs. Vācijā radušos audzinošā romāna žanru, ko mēdz dēvēt arī par cilvēktapšanas romānu.
Viņš gribēja izteikt savu iekšējo pasauli, neko citu, jo paša iekšējā pasaule viņam likās daudz vērtīgāka par to, ko varēja piedāvāt ārppasaule.(97.lpp.)
Laiks tiek pacelts it kā cilvēka iekšpusē, tiek ietilpināts pašā tēlā, būtiski mainot visu varoņu dzīves un likteņa notikumu nozīmi.
“Parfīmā” varoņa pārtapšana nav tikai viņa paša privāta padarīšana. Grenuijs top līdz ar pasauli, sevī atspoguļodams vēsturisko pašas pasaules attīstības ainu. Spiests kļūt savādāks, vēl nebijis cilvēka tips, kurš pārstāvētu nākotnes spēku.
Mainoties pasaules iekārtām, cilvēkam jāpārtop līdz ar tām.
…
