-
Atmiņas traucējumi un atmiņas neiropsiholoģiskais raksturojums
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Atmiņas traucējumi | 4 |
| 1.1. | Amnēzija kā atmiņas traucējums | 7 |
| 1.2. | Demence kā atmiņas traucējums | 10 |
| 1.3. | Delīrijs kā atmiņas traucējums | 11 |
| 1.4. | Demences un Delērija SSK -10 klasifikators | 14 |
| 1.5. | Atmiņas neiropsiholoģiskais raksturojums | 16 |
| Secinājumi | 18 | |
| Izmantotā literarūra | 19 |
1.5 Atmiņas neiropsiholoģiskais raksturojums
Atmiņa ir procesu komplekss centrālajā nervu sistēmā, kas nodrošina mūsu individuālās pieredzes uzkrāšanu, glabāšanu un reproducēšanu. Spēja saglabāt dzīves laikā iegūto informāciju ir viena no raksturīgākajām nervu sistēmas īpašībām.
Izšķir vairākus atmiņas veidus:
Īslaicīgo un ilgstošo atmiņu;
Mehānisko un loģisko;
Redzes,dzirdes, taustes, ožas atmiņu;
Tēlaino atmiņu;
Emocionālo atmiņu.
Atmiņu nodrošina galvas smadzeņu pelēkās vielas jeb garozas šūnas, bet ietekmē arī citas citas struktūras – asinsrite, starpšūnu telpas, likvora (smadzeņu šķidrums) attecēs problēmas.
Atmiņas procesi norisinās ar galvas smadzeņu dažādu struktūru palīdzību. Piemēram, kreisā puslode saistīta ar diskrētās zīmju informācijas (vārdiski loģiskās, verbālās informācijas) apstrādi un glabāšanu, bet labā puslode – ar analogu tēlu (telpiskās) informācijas apstrādi un glabāšanu.
Atmiņas norisēs piedalās visa centrālā nervu sistēma, tikai informācijas pēdu saglabāšana dažādās centrālās nervu sistēmas daļās ir dažādi stipra. Visīsāko laiku informāciju saglabā muguras smadzenes, visilgāko laiku- galvas smadzenes. Par atmiņas mehānismiem ir izteiktas dažādas domas. Īslaicīgo atmiņu saista ar uzbudinājuma cirkulāciju centrālajā nervu sistēmā pa noslēgtām neironu ķēdēm jeb lokiem. Šī parādība ir izteikta limbiskās sistēmas robežās un nodrošina informācijas saglabāšanu un pēcdarbību pēc kairinātāj iedarbības izbeigšanās.
Par ilgstošas atmiņas mehānismiem ir dažādi uzskati. Morfoloģiskā uzskata piekritēji ilgstošo atmiņu izskaidro ar to, ka centrālajā nervu sistēmā veidojas jauni kontakti starp neironiem sakarā ar uzbudinājuma vairākkārtēju plūsmu.
Izpētīts, ka vārdiskā atmiņa saistīta ar kreisās puslodes, bet tēlainā atmiņa – ar labās puslodes darbību. Noskaidrots, ka mutiskas un rakstiskas valodas saprašana, kā arī valodas skaņu atšķiršana ir traucēta, ja bojāta runas zona vai ja inaktivēta visa kreisā puslode.
Zinātniskajā literatūrā ir dati, ka pēc tam, kad radušies kreisās puslodes bojājumi, laika vienībā atmiņā fiksētās informācijas apjoms bijis divas reizes mazāks. Pie tādiem pašiem secinājumiem fiziologi nonākuši, arī lietodami vienpusējo elektrošoku.
…
Atmiņas traucējumi ir atmiņas pasliktināšanās, parasti atmiņas traucējumi ir maz atgriezeniski vai pilnīgi neatgriezeniski. Atmiņas traucējumi cieši saistīti ar bojājumiem galvas smadzenēs – gan garozā, gan dziļākās struktūrās. Pētījumu dati pārliecinoši pierāda, ka atmiņas traucējumi skar tikai deklaratīvo atmiņu, respektīvi, semantisko un epizodisko. Tai pat laikā saglabājas cilvēka sensori – motorās atmiņas. Tieši šī iemesla dēļ ar atmiņu tiek saprasta tāda saglabāšana, kur informācija var tikt ievadīta un pēc tam patvaļīgi no tās atsaukta. Tas, protams, ir pretrunā ar to zinātnieku viedokli, kuri atmiņu izprot ne tikai kā kognitīvo procesu nopelnu vien. Parasti izšķir divus „aizmiršanas” un „atmiņas traucējumu” veidus: 1. ir saistīts ar uzkrātās informācijas zudumu (A tips); 2. ir saistīts ar informācijas meklēšanas kļūdām (B tips). Zinātnieki apgalvo, ka abos gadījumos ir kādi deģeneratīvi procesi, kas grauj informācijas atcerēšanas un saglabāšanas pamatu. Un ir skaidrs, ka informācijas meklēšanas procesi zaudē jebkuru jēgu, ja meklējamā informācija vairs neglabājas atmiņā. Šī iemesla dēļ, klasificējot abas amnēzijas formas, pētnieki nav noteikuši nekādu atšķirību starp kritērijiem „informācijas saglabāšanas precizitāte” un „informācijas meklēšanas procesu efektivitāte”.
