Ceļš uz neatkarības atjaunošanu Latvijā nebija viegls. Bijām visi PSRS pakļautībā, nebija pieļaujamas pat kādas domas par brīvu viedokli un domām. Bet jau 1987. gadā atradās daudzi cilvēki, kuriem bija drosme pretoties šim spēkam, liela pateicība par to jāsaka grupai „Helsinki – 86” un visiem tās biedriem, jo tieši viņi bija tie, kas uzsāka pretestību pret padomju varu un virzīja cilvēku prātus par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Tad jau nāca 1988. gads, kad tika izveidota Latvijas Tautas fronte. Šeit jau bija vesela LTF atbalsta grupa, kas kopā veidoja 110000 dalībniekus. Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja D. Īvānu , kas vēlākos gados bija populārs ar savu kustību politikā un aktīvu atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pirmais nopietnais gājiens uz neatkarības pasludināšanu bija LTF deklarācija 1988. gada 19. novembrī „Par Latvijas PSR suverenitāti”, taču, loģiski, Augstākās Padomes sesija pēc dažām dienām šo lēmumu noraidīja. LTF nepadevās un rosījās, lai šī ideja nepazustu. Bija nepieciešams visas tautas atbalsts. 1989. gada 12. martā tika rīkota LTF manifestācija, kurā jau piedalījās 200000 cilvēku. Tad sekoja vēlēšanas, kurās vairākumu deputātu ievēlēja LTF biedrus un LTF atbalstītus kandidātus. Jau visai drīz tika pieņemta deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti, sekoja slavenais „Baltijas ceļš”, kas vēl joprojām cilvēku atmiņās ir visai spilgts un iedvesmojošs notikums. Nākamais LTF kongress pieņem programmu kurā tika noteikts kurss uz neatkarības atjaunošanu. 1990 gada 18. marta LPSR AP vēlēšanās LTF guva pārliecinošu uzvaru, seko 1990 gada 4. maijs – tiek pieņemta „Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
…
