Es mīlu okeānu. Divas vasaras pavadītas tā piekrastē. Varu stundām ilgi sēdēt un skatīties tā plašumā, vērot saules rietu, nemanot kā garām brauc automašīnas vai uznāk melna nakts. Tajā brīdī mani tas nepavisam neuztrauc. Jums droši vien liekas, ka neuztrauc, jo tur eju izvēdināt galvu ,nedomāt neko? Nē! Pat esot okeāna krastā, manas domas ir tikpat haotiskas kā viļņi, kas nezin uz kuru pusi skriet.
Vesels pīļu bars uztraucas , kad uznāk lielāks vilnis, un neredz ne galu, ne malu tā sekotājiem, tāpat kā es neredzu galu bēdām un priekiem, kas jaucas manā prātā pārāk haotiski, nerunājot par pārējo sajūtu gammu, kas viss kopā veido īstu rasolu.…
