Žēl, ka „dzīvi nevar tāpat kā neizdevušos cimdu- izārdīt un adīt atkal no jauna.” Šķiet, Rūdolfa Blaumaņa darbos kā dzērves kliedziens oktobra debesīs izskan sauciens pēc mīlestības, jo vislielākā kļūda ir nodzīvot dzīvi tāpat vien- kā visi. Katrs gaida kaut ko īpašu, kas domāts tikai viņam vien. Neviens nevēlas būt kā izplūdusi melna krāsa, bet vietām kādu gaišumu, kurš vēstītu par sirds siltumu.
Nedzīvosim noslēgti no apkārtējiem- tas nozīmē būt kurlam un aklam. Cilvēki, kuri tādi ir, nekad nenovēlēs šo nelaimi citiem. Dzīvosim pilnvērtīgu dzīvi, pieļausim kļūdas, no tām mācīsimies paši, bet saudzēsim citus! Rūdolfs Blaumanis savus padomus nav baidījies atklāt citiem, taču nekad nav tos uztiepis, jo mēs katrs esam personība. Arī es, lasot Rūdolfa Blaumaņa darbus, esmu iedziļinājusies problēmās, kuras varoņi mēģina risināt, kā vien mācēdami. Bet nav viegli darīt to, ko uzskata par „neiespējamu misiju”. Vairāk būtu jāiedziļinās tajos padomos, kurus sniedzis cilvēks, kas tos izdzīvojis. Pieļaujot kļūdas, mēs gūstam mācību turpmākajai dzīvei, jo tikai tad, kad esam izdarījuši aplamību, saprotam, cik tas bija nepareizi. Rūdolfs Blaumanis vēlas pasargāt mūs no tām kļūdām, kuras ir pieļāvuši viņa darbu varoņi. Diemžēl tikai pēc tam, kad pašiem nākas sadzīvot ar dzīves sagādātiem belzieniem un puniem, mēs atskārstam, kā varēja no tiem izvairīties.
…
