4. Māte
Lai arī matei bija ļoti slikta vaselība, viņa slikti redzēja un nebija vairs tik daudz spēka, viņa bija strādīga un izpalīdzīga. Par spīti sliktajai veselībai viņa gāja ganos Edžiņa vietā, kad puika palika slims. Tikai Ieva to nenovērtēja un pat launprātīgi izmantoja, jo dēla pienākumus pārcēla uz māti un gribēja, lai viņa tagad visu laiku iet ganos.
Māte bija arī ļoti miermīlīga, vaiņai savarīgi bija, lai mājās valdītu miers. Māte bija gatava nestāstīt tēvam par Ievas meliem, mēģināja tēvu nomierināt un labvēlīgāk noskaņot pēc strīda, kura iemesls bija Edžiņa nedars ar plinti, kad viņš pārbiedēja Indrānu māti. Viņa mierināja tēvu teikdama, ka viss jau nemaz nav tik traki, viņa ir dzīva, viss kārtībā. Min arī to, ka ar dakteri var pagaidīt, vēlāk varēs aizbraukt, kad vecais Indrāns nepiekapīgi lūdz zirgu.
Mātei rūp citi cilvēki. Viņa uztraucas ne tikai par tēva veselību, kurš savam vecumam strādā pārāk daudz, bet arī par Zelmiņu, zina, ka meitenei nepieciešami svētdienas brunči. Tikko parādās nauda, māte ir gatva to aizsūtīt Kārlim, uztraucas, kā viņam klājas.
Iespējams, māte bija naiva, jo ticēja, ka varēs viegli sadzīvot ar Edvartu un viņa sievu, viņai likās, ka viņi abi būs labi palīgi, nedomāja, ka Edvartam un Ievai ir savi nodomi un vēlme saimniekot pašiem. Māte arī bija tā, kas atbalstīja domu, lai Edvarts nāk palīgā.
Indrānu māte bija arī savaldīga, stipra, prata kontrolēt sava emocijas. Kaut arī viņu sāpinaja Edvarta un Ievas izturēšanās, viņa centās neraudat tēva klātbūtnē. …
