Tā kā no visiem masu iznīcināšanas ieroču veidiem tieši bakterioloģiskie ieroči ir vienīgie, kurus (teorētiski) var iegūt ar samērā plaši pieejamu iekārtu un izejmateriālu palīdzību, bieži vien tiek runāts par tā saukto virtuves bioterorismu. Šis apzīmējums nav jāuztver burtiski — parastā virtuvē radīt bioloģiskā uzbrukuma ieročus nav iespējams, tam tomēr ir vajadzīga laboratorija, kāda atrodama vismaz parastā slimnīcā. Tomēr nevar noliegt, ka bioloģiskie ieroči ir izgatavojami daudzreiz vienkāršāk nekā ķīmiskie vai kodolieroči, kuru ražošanai ir nepieciešamas modernas rūpnieciskās tehnoloģijas, bet piekļuvi tām kontrolē valsts.
Sabiedrības veselības institūcijām ir jābūt sagatavotām, lai piedalītos darbā bioloģiskā un ķīmiskā terorisma apstākļos. Bioloģisko un ķīmisko uzbrukumu agrīna konstatācija un kontrole ir atkarīga no stingras un elastīgas sabiedrības veselības sistēmas gan lokālā, gan valstiskā līmenī. Bez tam arī sabiedrībai ir jābūt pietiekami uzmanīgai. Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC) ir noteicis trīs bioloģisko aģentu kategorijas, kuri var tikt izmantoti kā bioloģiskie ieroči. Iedalījuma pamatā tiek ņemti vērā šādi faktori: iespēja izplatīt konkrētos bioloģiskos aģentus vidē, šo bioloģisko aģentu ietekme uz sabiedrības veselību, kā arī pasākumi sabiedrības veselības jomā, kas veicami šo aģentu izplatīšanas gadījumā. …
