Par barbizoniešu īsto idejisko varoni kļuva gados jaunākais (dzimis 1812 15. aprīlī) un ļoti enerģiskais Kamila Koro draugs Teodors Ruso. Salīdzinot viņu abu personības, Koro mēdza sevi devēt par cīruli, bet Ruso par ērgli. Ruso drosmīga nostājās uz jaunās glezniecības ceļa. Sākumā viņš dabā vāca tikai iespaidus, bet gleznoja darbnīcā. Viņš bija nenogurdināms gājējs. Līdzi ņemot maizi un divus litrus piena, viņš mēdzis nostaigāt divas dienas no ausmas līdz tumsai gandrīz bez apstājas. Bet pēc tam, it kā piesūcies ar visiem šiem dabas gleznieciskajiem iespaidiem, ieslēdzies darbnīcā un aizrautīgi gleznojis. Savu garo pārgājienu laikā Ruso vienmēr centies iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem un lietu pasauli ap viņiem. Tas vēlāk lieti noderēja, gleznā raksturojot attēlojumu vidi. Vēlāk Ruso gleznoja tieši dabā.
Kamils Koro savās gleznās vienkāršu dabas motīvu centās padarīt svinīgu un pacilājošu, turpretī Teodora Ruso ainavas ir ikdienišķās. Viņš centās ar kompozīcijas palīdzību skatītāju it kā ievadīt pašā gleznā iekšā. Viss viņa gleznās liekas īpaši nozīmīgs, visas detaļas izjūtam kā kāda veseluma daļas. Koro mākslā vēljūtama klasicisma nosacītība un romantisma sapņainība. Ruso māksla ir smagnējāka, vīrišķīgāka, pasvītroti materiālāka.
…
