Iedvesmas mirkļi var būt dažādās situācijās. Vienreiz man bija jāveido horeogrāfija kādai dejai. Mūzika bija dzirdēta un visiem pazīstama, tāpēc arī šķita, ka dejai vajadzētu būt tādai, kas piepilda šo mūziku. Iesākt nebija grūti, jo pati dejoju un spēju izdomāt ievada daļu, bet kā jau katram darbam ir nepieciešama kulminācija. Ņemot vērā, ka dejo grupa cilvēku, man ir jāskatās vai katrs spēs to izdarīt un kā tas kopā izskatīsies. Līdz ar to apstājos mūzikas vidū mētādama idejas šurpu turpu. Bet tā arī līdz kopsaucējam nenonācu. Pametu visu malā un sāku darīt mājas darbus. Un cik interesanti liekas šajā brīdi, kad esi atslābis un centies nedomāt – nedarīt pamesto darbu. Mazgājot traukus, domās skanēja mūzika un kājas pašas kustējās jau izdomātajos soļos un tad nu tas nāca. Banāli jau skan, bet šis iedvesmas brīdis, kas ļāva pabeigt iesākto. Protams, pametu traukus un metos pierakstīt soļus, kā arī centos izdejot tos. Kā rezultātā dejas kulminācija bija tiešām „grāvējs”. …
