Vispārīgie nacionālā rakstura pētīšanas paņēmieni.
Nacionālā rakstura pētīšanai ir nepieciešams izmantot dažādas metodes. 20. gadsimtā zinātne piedāvāja vairākās metodikas: standartizētas intervijas, testi, rakstiska anketēšana. Arī iedzīvotāju statistika atspoguļo cilvēku psiholoģiskās reakcijas, kas var liecināt par nacionālā rakstura īpatnībām. Var arī savākt un interpretēt objektīvus datus par tautu tradicionālo kultūru un nacionālo mākslu – rituāliem, dejam, dziesmām, literatūras tēliem, kinoprodukciju. Plaši izplatīta ir esejistika – kādas tautas uzvedības vērojumi tās dabiskā vidē un to aprakstīšana. Daudzu valstu žurnālisti un diplomāti centušies iemūžināt savus vērojumus par zemēm, kur ilgi bijuši akreditēti.
20. gs. koncepciju vidū izceļas elites teorija (par to rakstīja A. Kardiners, arī H. Dijkers un N. Frīda). Nācijas seju nosakot tautasintelektuālā elite – kultūras dzīves subjekts. Tieši tā atspoguļo tipisko, spilgtāko savā tautā. Šādu viedokli ļoti dedzīgi atbalstījis latviešu filozofs Pauls Jurēvičs, aicinot nacionālo raksturu studijās pievērsties „tautu priekšpulkiem, tautas vadītāju daļai, kas noteikusi arī tautas likteni”. …
