Kādu dienu Enriketas kundze sēdēja istabā pie kamīna savā nelielajā muižā pie Parīzes. Pēkšņi atvērās lakotās ozolkoka durvis un istabā ieskrēja divas aptuveni divpadsmit gadus vecas meitenītes, ģērbtas greznās, cakotās, ar mežģīnēm izšūtās kleitās. Tās bija vecās kundzes mazmeitiņas. Mazās piesteidzās klāt omītei, pakniksēja un satrauktā balstiņā teica: „Vecmāmiņ, pastāsti mums, lūdzu, par balli!” Enriketas kundze piecēlās no izgrebumiem rotātā šūpuļkrēsla, piegāja pie loga un sajūsmā spīdošām acīm sāka stāstīt kādu jaunības notikumu.
„Tas notika sen, sen atpakaļ, kad es vēl biju mazs bērns, bet atceros to tā, it kā tas būtu noticis vēl tikai vakar. Es, nepacietībā gaidīdama vakara balli, aizskrēju līdz mātes istabai un pa nedaudz pavērtajām durvīm vēroju, kā māte iesmaržojas ar lavandas aromātu, viņa izskatījās tik skaista – ģērbta purpurkrāsas auduma kleitā, kas bija rotāta ar sārtiem izšuvumiem, veidotiem ziedu rakstā, un lentēm, no jostasvietas tā pārgāja garā šlepē, dekoltē tika piesegts ar platām mežģīņu lentām, kas bija piestiprinātas pie mātes matu sakārtojuma.…
