Senās Indijas kultūras ietvaros jēdziens "psihe", protams, nav pazīstams. Nepastāv arī nekādi citi apzīmējumi, kas raksturotu to saturu, ko šajā jēdzienā šodien ieliekam mēs1. Tas skaidrojams ar īpašo sistēmas "cilvēks - pasaule" skatījumu šajā kultūrā, pilnīgi atšķirīgu no Rietumu kultūras priekšstatiem. Viss, kas senās Indijas kultūrā teikts par cilvēku ir teikts reliģijas/ filosofijas2 vai mitoloģijas kontekstā. Jāatzīmē, ka senajā pasaulē netika izdalīta psihe kā īpaša struktūra vai dvēsele, tiek runāts par ES un ĀTMANS, kam ir savādāks saturs, bet, kas tomēr sasaucas zināmā mērā ar tām struktūrām, ko mēs šodien apzīmējam ar jēdzieniem "psihe" vai "dvēsele".
Klasiskajā Indiešu reliģijā - BRAHMANISMĀ galvenā uzmanība tiek veltīta kosmiskajam ritumam, universālai pasaules kārtībai, kurā sava vieta ierādīta arī cilvēkam. Cilvēka problēma tiek atrisināta vispārējā veidā, nepievēršot īpašu uzmanību atsevišķa indivīda problēmām un sekojoši netiek aktualizēts jautājums par cilvēka dvēseli. M.Kūle, R.Kūlis norāda3, ka šāda attieksme pret cilvēku ir raksturīga arhaiskajām sabiedrībām, kurās kolektīvais dominē pār individuālo, kur ārpus sabiedriskā kosmosa un tajā pastāvošās kārtības indivīda dzīve nav iedomājama.…
