Valoda ir sabiedriska parādība. Valoda ir attīstījusies reizē ar sabiedrības attīstību. Lai izteiktu savas domas un saprastu citu izteiktās domas, katrs cilvēks izmanto dzimto valodu. Jaundzimušais bērns atrod dzimto valodu jau gatavā veidā. Bērns ļoti agri apgūst vārdu reizē ar tā nozīmi. Var sacīt, ka valoda ir vispārīga, bet runa- valodas individuāla izpausme. Tāpēc runa ir nabadzīgāka nekā valoda, bet tajā pašā laikā arī bagātāka.
Bērna runas attīstība ir dzimtās valodas apguves process. Process, kurā bērns apgūst prasmes izmantot valodu kā apkārtējās pasaules izziņas līdzekli. Tas ir cilvēces pieredzes apguves process.
Runai ir divas savstarpēji saistītas funkcijas. Runa ir saskarsmes līdzeklis un apzīmējumu līdzeklis. Ja vārdam nebūtu apzīmējošas funkcijas, tas nebūtu saprotams citiem cilvēkiem. Žests, mīmika arī ir līdzekļi, kas izsaka cilvēka attieksmi pret sarunu biedra runu vai viņu pašu. Protams, salīdzinot ar runu, to izmantojums ir ļoti ierobežots.
Lai kādu runas veidu mēs pētītu, lai kādā attīstības līmenī bērns atrastos, runas īpatnības atklājas vienīgi tās attiecībās ar domāšanu, ar to sarunu, kuru cilvēks vispārināti atklāj ar valodas starpniecību.
…
