Paziņojot, ka viena spuldze var pastāvēt kā mākslas darbs, Flavins drosmīgi izaicināja mākslas vēsturi, jo īpaši disciplīnas teorētisko mākslas un ikdienas nošķiršanu.
Kritika seko Marsela Dišāna filozofiskajām pēdām, kura divdesmitā gadsimta sākuma "readymades" sastāvēja no parastiem, utilitāriem objektiem, piemēram, velosipēda ritenis, pudeļu žāvēšanas statīvs vai pisuārs, kurus Dišāns izolēja no to funkcionālā konteksta un ievietoja mākslas vidē. To darot, Dišāns uzskatīja, ka objekts ir māksla tikai atlases dēļ. Pirmais darbs, kas izpelnījās kritiku un popularitāti bija tieši šī viena spuldze - 1963. gada 25. maija diagonāle, veltīta Konstantīnam Brancusi. Tas bija mākslinieka pirmais darbs, kurā izmantoja tikai vienu paši šo spuldzi - telpā novietoja vienu, neizgreznotu dzeltenu dienasgaismas gaismu 45 grādu leņķī pret galerijas sienu.
Telpas modificēšana un pārtapšana par daļu no pieredzes ļāva to uztvert kā objektu, ko var viegli mainīt, kā mālu, izmantojot tikai gaismas palīdzību. Manuprāt, Flavina darbu paņēmiens iedeva jaunu elpu un skatījumu uz mākslu kā kopumu. Un tas viss tīri izmantojot tikai plaši sastopamās spuldzes, kas atrodamas ikdienā - ofisos,
ēdnīcās, utt, un nopērkamas visos darbarīku veikalos.…
