Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 15.04.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 6 vienības
Atsauces: Nav
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 1.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 2.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 3.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 4.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 5.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 6.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 7.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 8.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 9.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 10.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 11.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 12.
  • Prezentācija 'Zinātnieki, kuri pētījuši radioaktivitāti', 13.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Kas ir radioaktivitāte?   
  Radioaktivitātes atklāšana   
  Radioaktivitātes pirmsākumi   
  Franču zinātnieki   
  Angļu zinātnieks   
  Poļu zinātnieki   
  Secinājumi   
Darba fragmentsAizvērt

KAS IR RADIOAKTIVITĀTE?
radioaktivitāte – pārvērtības atomu kodolos, kuru rezultātā tie spontāni izstaro daļiņas vai kvantus. Radioaktivitātes veidi ir alfa starojums – kodols emitē α daļiņas, beta starojums, kas sastāv no pozitīvi vai negatīvi lādētām vieglām daļiņām; gamma starojums – γ kvantu emisija.
RADIOAKTIVITĀTES ATKLĀŠANA
Radioaktivitāti 1896.gadā atklāja Henrijs Bekerels
RADIOAKTIVITĀTES PIRMSĀKUMI
Radioaktivitātes pētījumu pirmsākumos neievērots palika nozīmīgs radioaktivitātes veids. Franču fiziķis Pols Vijārs ievēroja vēl vienu radioaktīvā starojuma veidu – starus, kas magnētiskajā laukā nenoliecās vispār.
FRANČU ZINĀTNIEKS
1896. gadā franču fiziķis Antuāns Bekerels (1852-1908)novēroja urāna sāļu jaunu īpašību – izstarot neredzamus starus ar lielu caurspiešanās spēju. Vielu īpašību izstarot neredzamus/caurspiesties spējīgus starus vēlāk nosauca par radioaktivitāti, bet pašus elementus par radioaktīvajiem elementiem.
Anrī Puankarē (1854-1912) pierādīja kad ir iespējama radioaktivitāte uz urāna.
1899.gada 16. oktobrī Andrē Debjerna atklāja jaunu radioaktīvu vielu, kas satur titānu un tam analoģiskas vielas, kurām ir 100 000 reižu stiprāka radioaktivitāte par urānu. Šīs īpašības pilnīgi atšķīrās no rādija un polonija ķīmiskajām īpašībām . Jaunatklāto vielu nosauca par aktīniju.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants