„Mūsdienu izpratnē ētika ir mācība par labo un ļauno un tā izpausmēm cilvēka rīcībā un uzvedībā. Tās izpētes objekts ir morāle un tikumība.
Vārdu „ētika” lieto kā sinonīmu vārdam „morāle” tādās vārdkopās kā „profesionālā ētika”, „ārsta ētika” un „uzņēmējdarbības ētika”. Vārdu „ētika” attiecina arī uz cilvēka rīcību un uzvedību, uz pašu cilvēku kā darbības subjektu, raksturojot viņu kā ētisku (tikumisku) vai neētisku (netikumisku).
Morāle ir vērtību un normu kopums, kas tiek adresēts cilvēkam kā orientieris praktiskajā rīcībā un uzvedībā. Tā orientēta uz jābūtību, uz to, kam vajadzētu būt, uz ideālu. Morālē atspoguļojas cilvēces kultūras pakāpe, tās vēsturiski uzkrātā pieredze, meklējot ideālu attiecību modeli. Uz vērtību pamata veidojas normas – vēlamās uzvedības standarti.
Morāles pamatvērtības ir labais un ļaunais, taisnīgais, patiesais, godīgais, atbildība, brīvība, cieņa pret cilvēku u.c. Morāles „zelta likums” skan: „Nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev!”
Morāles pamatvērtības ir vispārcilvēciskas, noturīgas, vispāratzītas. Par to var paŗliecināties, salīdzinot dažādu tautu un reliģiju morāles. Neraugoties uz atšķirībām, tajās pastāv liela vienotība uzskatos par pamatvērtībām. Labais ir dzīvība, veselība, taisnīgums, cieņa pret cilvēku, uzticība u.c. Ļaunais ir dzīvības un cieņas apdraudēšana, nogalināšana (karā gan to attaisno), krāpšana, nodevība u.c.
Morāle ir visur, kur ir cilvēku attiecības, cilvēku darbības motivācija, tās vērtējums. Tā vienmēr ir ieausta citās parādībās, piemēram, politikā, tiesībās, arī uzņēmējdarbībā kā īpašs aspekts. …
