Kalpa zēns domā ar robežām galvā un ap viņu daba arī veido robežu. Bet viss sakās stāstā zīmīgi ar vietu, kur Jānis sēž uz sliekšņa: “Es sēdu uz klētiņas sliekšņa. Slieksnis kustas un klaudz, kad paliecos atpakaļ, un es to klaudzinu tīši. Es šūpojos un jūtos kā apreibis no jaunajiem iespaidiem.” (Akuraters 1996: 10) Slieksnis ir robeža starp dabas cilvēku un sociuma cilvēku. Citātā ir teikts, ka viņš šūpojās un viņš ir iespaidots būt brīžiem gan vienā sliekšņa pusē, gan otrā. Bet ir jūtams, ka viņa nemostas velme palikt kādā konkrētā vietā. Viņš ir atradis savu robežu, kuru negrib zaudēt, bet drīzāk palikt uz vidusceļa. Palikt individuālam, bet neaizmirst, ka ir divas puses. Tekstā tālāk parādās, ka viņš kādu laiku ir bijis sociuma pasaules pārstāvis, jo piemin no savas iepriekšējās pieredzes tintes pudelīti un papīru, kas norāda, ka viņš ir izglītojies un pārzin to pasauli, kas nav ciešā mijiedarbība ar dabu. Bet stāsts ir par to, ka viņš ir aizgājis no sociuma pasaules. Aizgājis pie dabas, bet nav aizmirsis, ka ir bijis citas pasaules pārstāvis. …
