Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam te paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!
Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks?
( Plūdonis )
Pirms 90 gadiem pulkvedis O. Kalpaks ar sev pakļauto karaspēku atkāpšanās ceļā no Rīgas bija apmeties Dobeles vācu mācītāja muižā, kur atpūtināja un pabaroja zirgus. Tā bija īslaicīga atpūta tālajā un neskaidrajā ceļā.
Bija 1919. gada 8. janvāra vakars. Dienā viņa vadītā karavīru vienība, kas tagad saucās „Latvijas armija” un viņš, šīs armijas virspavēlnieks, bija atstājusi Jelgavu, jo lielinieku karaspēks, kas sastāvēja no tādiem pašiem latviešu puišiem kā viņa karavīri, bija ieņēmis Rīgu un pārējo Latvijas teritoriju. Kalpakam bija atvēlēta Kurzeme. Bet cik ilgi?
Pulkvedim Kalpakam, no mācītājmuižas pakalna skatoties uz piesnigušo Dobeles miestiņu, kur bija baznīca, krogs un pasts, arī pāris mājeles, tālāk pavērās kādreiz lepnās Dobeles pils siluets. Nu jau pussabrukusi pils, jo sen jau tai nav īsta saimnieka. Bet kā tad ir un būs tālāk ar Latviju? Brāļu karš? Zemē, kas pārcietusi Pirmo Pasaules karu, kur uz dzīvību un nāvi cīnījās pasaules lielvaras par jaunu teritoriju iegūšanu. Bet kur tad paliek Latvija? …
