Tādējādi R. Blaumanis ir radījis tēlu, kas atbilst tam, ko dēvējam par ideālu māti. Dzenīša jaunkundze ir tik atšķirīga no Raudupietes un Roplainietes, ka rodas jautājums, kā ir iespējams radīt šīs nepilnīgās mātes, kuras ir gan vājas, gan neizlēmīgas, gan egoistiskas, gan nesaprātīgas savā mīlestībā? Šoreiz atbilde man zināma - lai izveidotu ko tādu, vispirms ir dziļi jāizprot sievietes būtība. Un tikai pēc tam var radīt ko tik pretēju tās patiesajai dabai. Tāpat kā mākslinieks, lai izjauktu priekšmetu formu, radot abstrakciju, vispirms iemācās to uzzīmēt pareizi un ar izpratni, un tikai tad viņš var veidot, ko pavisam jaunu un unikālu.
Pāvests Pāvils VI teicis: ”Māte ir radītās pasaules kronis un zināmā mērā Dieva meistardarbs. Viņas mīlošajām rokām Dievs uzticēja visu cilvēces nākotni. Māte ir visa tā atveids, kas pasaulē ir tas labākais, skaistākais un maigākais.” Uz šīs atziņas turas un sakņojas R. Blaumaņa Mātes koks. Dabā nekas nemēdz būt pilnīgs, arī šim kokam (tas manā darbā, protams, ir nepilnīgs) ne visi zari ir zaļi, ne visi zari ir auglīgi, tomēr saknēm ir uz kā turēties un ar ko baroties. Par to parūpējies pats rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa māte Karlīne Blaumane.
…
