No Austrumu filozofijām man vistuvākā ir Dalailamas ‘’Laimes māksla’’. Dalailama tic, ka mūsu dzīves galvenais mērķis ir tiekšanās pēc laimes, un viņš saka: ‘’ Tas ir skaidrs. Visviens, vai cilvēks tic reliģijai vai ne, visviens, kādai reliģijai viņš tic, - mēs visi dzīvē meklējam kaut ko labāku. Tāpēc es domāju, ka pati mūsu dzīves virzība ved uz laimi...’’ Šīs filozofija ir vairāk tendēta uz labo, kā to sasniegt, tā balstās vairāk uz katra cilvēka paša iekšējo pasauli: ķermeni un garu. Citas reliģijas un filozofijas, tā vien šķiet, ka sludina to, ka augstākais, uz ko cilvēks var cerēt, ir ‘’histēriska izmisuma pārvēršana parastā nelaimīgumā.’’, kaut vai Freida uzskats:’’ Gribētos sacīt, ka nodoms, ali cilvēks ir ‘’laimīgs’’, nav iekļauts ‘’Radīšanas’’ plānos’’. Raugoties uz šo, apgalvojums, ka pastāv noteikts ceļš uz laimi, šķiet visai radikāls.
Austrumnieku uztverē ceļš uz laimi ir sasniedzams vingrinot prātu. Ar vārdu ‘’prāts’’ neapzīmē tikai cilvēka izziņas spēju vai intelektu, šo jēdzienu viņi lieto tibetiešu vārda Sem nozīmē – tas ietver sevī intelektu un jūtas, sirdi un prātu. …
